Senos laikos, kad ēnas vēl staigāja starp cilvēkiem, tika rakstītas Hronikas. Tās neradās pašas no sevis — tās tika iegravētas laikā ar
asinīm, uguni un klusumu. Katrs simbols, kas šodien griežas uz ruļļiem, ir kā atspulgs no tā, kas reiz bija un ko nedrīkstēja pieminēt.
Ne katrs var izlasīt šīs rindas. Tikai tas, kurš spēlē ar cieņu pret tumsu, redzēs tās līdz galam. Hronikas atveras nevis ar spēku, bet ar
sapratni. Katra grieziena skaņa — kā pergamenta plēsums, katra uzvara — kā senas zīmes atmoda.
Un tomēr — patiesā Hroniku nozīme vēl nav atklāta. Varbūt tu būsi tas, kurš to ieraudzīs līdz galam?